„AUTOMĀTU” LIETOTĀJIEM
Autors: Līga Stirna
Automātisko pārnesumkārbu autobraucēju pasaulē pazīst jau kopš pagājušā gadsimta 40. gadiem, bet pie mums šī „eksotika” nonāca līdz ar Dzelzs aizkara atvēršanos un Eiropas auto tirgus produktu ienākšanu. Lai arī šodien automašīnas ar automātisko transmisiju (AT) jeb „automāti” ir stabila un it kā zināma ikdienas vērtība, ir vērts reizumis padomāt par tās drošu un prātīgu ekspluatēšanu.
Kā pareizi lietot AT?
Speciālisti iesaka – no rīta ielikt „drive” režīmā un vakarā izņemt! Automātiskās pārnesumkārbas lietošana ir ļoti vienkārša, un lielākoties paši autovadītāji sarežģī sev dzīvi, rīkojoties tā, ir kā viņi joprojām sēdētu auto ar manuālo transmisiju, bez vajadzības pārslēdzot pārnesumus.
* Vai pie krustojumiem pārslēgt uz neitrālo pārnesumu? Labāk ne, jo kārba visu laiku tiek pakļauta spiedienu maiņai. Katrreiz, pārslēdzot no D uz N, strādā vienas un tās pašas disku paketes, kuras jau tāpat ir pietiekami noslogotas.
Nepatīkama lieta, kas biežāk saistīta ar tiem autovadītājiem, kas iepriekš brauca ar mehānisko kārbu – pie krustojuma stāvot, tiek ieslēgts neitrālais pārnesums un pēc tam aizmirst pārslēgt uz D. Iedegas zaļais signāls, vadītājs piespiež gāzi, bet auto nekustas… Vadītājs strauji pārslēdz „drive” un ar lielu sitienu pa kārbu uzsāk braukšanu… 10–20 šādi sitieni, un kārbu var vest uz remontu!
* Ziemas laikā, ieslīdot kupenā, ja nav pieredzes un zināšanu, mašīnā ar automātisko kārbu nevajadzētu mēģināt kaut kā saviem spēkiem tikt ārā.
„Iesēžoties”, pārnesumu pārslēgšana no „drive” pozīcijas uz „reverse” tiek fiksēts tikai caur neitrālo pārnesumu! Ja mašīna „buksē”, jāpārslēdz uz N, ar bremžu palīdzību pilnīgi jāapstādina, un tikai tad var likt „reverse”. Mašīnu ar AT nekādā gadījumā nedrīkst šūpot, kā tas varbūt ierasts ar MT.
* Mašīnas novietošana slīpumā – novietojot to „parking” režīmā, gandrīz vienmēr nevar no tā izņemt, un bieži vien viss beidzas ar salauztu konsoli, trosi vai kārbu. Īpaši aktuāli tas ir „Jaguar S-type” automašīnām. Kā rīkoties – uzbraucam slīpumā, apstājamies, ieslēdzam rokas bremzi un tikai tad pārslēdzam P režīmā. Sākot kustību, piespiežam bremzes, izņemam no P un tikai tad atlaižam rokas bremzi.
Kas visbiežāk kļūst par servisu apmeklētajiem – lielākoties autovadītāji, kuru īpašumā ir mašīnas, kas Latvijā iegādātas jau lietotas. Speciālisti norāda, ka tām nereti ir „sagrozīts” kilometru skaitītājs un patiesais noskrējiens ne tuvu neatbilst īstenībai. Ja mašīnai ārzemēs pirms tam apkopes veiktas pie dīlera, Latvijā ir iespējams pārbaudīt, cik liels ir reālais noskrējiens, un tad nu reizēm atklājas lielas nesakritības. Lielākais automātisko pārnesumkārbu „ienaidnieks” ir liels noskrējiens, tad kārbas ir nokalpojušas krietnu laiku un defektu parādīšanās iespēja ir stipri augstāka nekā tad, ja auto ir, piemēram, mazlietots, ar mazu noskrējienu.
RAAP ir specializētais automātisko pārnesumkārbu serviss, un viņu pieredze šajā jomā ir viena no plašākajām Latvijā. Kā jau visos servisos, arī RAAP darbā ir nācies saskarties ar „kaktu servisu” darbu sekām. „Piemēru ir milzīgi daudz!” saka uzņēmuma direktors Andrejs Saveļjevs. „Raksturīgs piemērs – cilvēks pie kaimiņu Pētera šķūnītī (jo „tas taču ir lētāk!”) izjauc kārbu, kurā ir nodeguši frikcijas diski. Nomaina, ielej jaunu eļļu, iegulda zināmu naudas summu, bet pēc 40 kilometriem kārba sāk „slīdēt” un „nodeg”. Cilvēks nesaprot kādu vienkāršu patiesību – frikcijas disku materiāla nodegšana NEKAD nav iemesls, tās vienmēr ir sekas. Viņš vēlreiz nopērk jaunus frikcijas diskus, vēlreiz nomaina, vēlreiz kārba salūst, un viņš nekādi nevar saprast, kāpēc tā. Tad mašīnas īpašniekam apnīk un viņš auto atved pie mums. Mēs, protams, varam „glābt”, bet, ja pārnesumkārbu kāds nespeciālists pirms tam jau ir izjaucis un salicis vairākas reizes, to ir grūtāk savest kārtībā.”
Autovadītāju aprindās valda uzskats – automātiskās kārbas defekti ir smagāki un remonts ir daudz dārgāks nekā mehāniskajai. Speciālisti to noliedz, apgalvojot, ka šīs izmaksas esot ļoti līdzīgas – ap Ls 1000 izmaksā mehāniskās kārbas remonts kopā ar sajūgu komplektu nomaiņu, tikpat izmaksā kārtīgs kapitālais automātiskās ātrumkārbas remonts. Taisnība gan ir tā, ka mehānisko kārbu ir grūtāk salauzt un tai ir lielāks resurss. Bet, izvēloties automātisko kārbu, mēs maksājam par komfortu...
Kas attiecas uz darbu izmaksām, RAAP vadītājs atklāj, ka šodienas ekonomiskā situācija ir likusi ieviest pārmaiņas arī šajā jomā. „Remonta izmaksas šobrīd ir par 20–30% zemākas,” saka uzņēmuma direktors. „Nav iespējams šodien klientam piedāvāt remontu par tādām cenām, kādas bija pirms gada. Gadās, ka cilvēki pat izvēlas iegādāties lietotu pārnesumkārbu, lai nebūtu jāremontē esošā.” Šāda situācija gan ir riskanta, jo lietotas pārnesumkārbas iegāde ir „kaķis maisā”. Pat ja pircējs vēlas kārbu pirms iegādes pārbaudīt, šī pārbaude lielākoties ir vizuāla, neviens pārdevējs neļaus izjaukt un veikt pilnu diagnostiku.
Pērkot auto, diagnostiku ir vērts uztaisīt. Pirmkārt, izbraukt un pārbaudīt, kā pārnesumkārba strādā. Otrkārt, noteikti ir jāpārbauda eļļas kvalitāte – jaunākiem auto to var izdarīt tikai servisā uz pacēlāja, vajag novērtēt eļļas noplūdes un pieslēgt skaneri, pārbaudīt, vai vadības elektronikā nav saglabājušās kļūdas.
Statistika rāda, ka puse no mašīnām, kas veic diagnostiku pirms iegādes, pēc tam netiek nopirktas...
Tā kā ar nelieliem intervāliem, tomēr Latvijā ienāk ziema, jautājām servisa speciālistiem, vai ziemā automātiskajām kārbām nepieciešama īpaša apkope vai sagatavošana aukstajam gadalaikam? „Eļļas maiņa ir vajadzīga, neskatoties uz to, ka sintētiskām eļļām ir milzīgi liels resurss,” uzsver Andrejs Saveļjevs. „Blīvslēgi aukstā laikā kļūst cieti, var sākt tecēt eļļa. Turklāt kārbā pastāvīgi notiek tehnoloģiskais dilums, savācas mikroelementi un eļļas caurplūde filtrā pie 160–180 tūkstošiem kilometru jau vairs nav pilnvērtīga. Veicot apkopi, datordiagnostiku var atklāt citus kārbas defektus.”
Ir mašīnas, kam neatkarīgi no gada un no noskrējiena eļļa ir jāmaina ik pēc 60 000 km, tādas ir rūpnīcas prasības, piemēram, Audi „Variator” kārbai. Arī „BMW” īpašnieki mēdz jautāt, vai ir jāmaina kārbas eļļa, jo servisa grāmatā rakstīts, ka tā ir paredzēta visam mašīnas mūžam. „Jā, garantijas periodā ar jaunu kārbu un jaunu eļļu varat braukt, par to nedomājot, bet, ja esat iegādājies lietotu automašīnu, tad pēc nobrauktiem 200 000 km iesakām nomainīt ātrumkārbā eļļu. Tā jūs pagarināsiet automātiskās kārbas mūžu,” norāda speciālisti.
Reizēm auto īpašniekiem gadās kļūdīties un ieliet kārbā motora eļļu – labākajā gadījumā sekas ir pilnā eļļas maiņa ar agregāta skalošanu, sliktākajā, ja ilgstoši brauc ar nepareizo eļļu, draud arī kārbas remonts. Taču šis defekts lielākoties attiecas uz vecākām automašīnām. „Sākot ar 90. gadu beigām, automātiskajām pārnesumkārbām vairs nav līmeņrādītāja jeb „taustes”, ar ko katrs var pārbaudīt eļļas līmeni,” stāsta speciālisti. „Ir tehnoloģiskā atvere, pa kuru tiek iepildīta eļļa un pie pareizās kārbas temperatūras var nostādīt pareizu eļļas līmeni. To mūsdienu mašīnām pašrocīgi nav tik vienkārši izdarīt.”
Arī gadalaikiem ir ietekme uz mašīnām. Protams, ne tieša, bet autovadītāju ģenerēta – ja ziemas laikā pārkarsē kārbu, piemēram, iesprūstot sniega kupenā un vairākkārtīgi mēģinot no tā izbraukt, tā „nomirst”. Attiecīgi vasaras laikā mašīnām var parādīties dzesēšanas sistēmas problēmās – ja dzinējs „uzvārās”, pirmais, kas „noģībst”, ir automātiskā pārnesumkārba un tikai tad atklājas pārējie dzinēja defekti.
Kāds ir vidējais automātisko kārbu servisa klients? Speciālisti norāda, ka ir modeļi, kas ir izturīgāki nekā citi, piemēram, japāņu automašīnas – „Toyota”, „Nissan”, kas esot divreiz, trīsreiz izturīgākas nekā Eiropas mašīnas. „Ja ar „BMW”, „Mercedes” un „Audi” ar noskrējienu 200 000 km dažreiz mums ir pilna sēta, „Toyota” mēs redzam varbūt reizi mēnesī,” atklāj Andrejs Saveļjevs.
Publicēts laikrakstā AUTOINFO Nr. 1 (142) – 2009. g. janvāris;
http://www.autonews.lv/news/14/2252